Hermas Balodis tērpu kolekcija

Pirms desmit gadiem kāda simpātiska rīdziniece muzejam piedāvāja dažādas interesantas lietas.  Vairākas kolekcijas tika papildinātas ar viņas dāvinātajiem priekšmetiem. Šis stāsts ar plašu izvērsumu ir par ļoti savdabīga modeļa dabīgā zīda auduma vasaras kleitu, kas šūta Latvijā 20.gs. 30. gadu beigās. Jāpiezīmē, ka muzeju interesē arī firmu/meistaru izgatavotāju zīmes. Minētajai kleitai tāda zīme bija iešūta – Hermīne-Spainis Balode. Un te vietā būtu teiciens, – kas gan viss  dzīvē nenotiek...

 

Tajā laikā Latvijā bija ieradušies Amerikas latvieši Gita un Juris Padegi.  Gitas kundze bija atnesusi muzejam dāvinājumu – sava tēva arhitekta Paula Baloža fraku. Dokumentu noformēšanas laikā viesiem tika piedāvāts apskatīt muzeja jauniegūtos apģērbu kolekcijas priekšmetus. To vidū bija arī minētā kleita.  Gitas kundze, skatot kleitu, cildināja tās jauko  audumu. Izrādās – tas pirkts Parīzē 1939. gadā.    Viņu informēja par visu to, ko liecinājusi kleitas īpašniece. Auduma rakstā attēloti pasakas “Vilks un Sarkangalvīte” motīvi. Kleita muzejam izrādījās sevišķi vērtīga, jo tā bija ar meistares Hermīnes Spainis-Balodis meistares zīmi, kādas uz apģērbiem līdz Otrajam pasaules karam lielajā muzeja kolekcijā ir retums.

 

Padegas kundze skatījās, skatījās... līdz viņas acīs parādījās pārsteiguma asaras. Emociju pārņemta, viņa klusi teica: ”Hermīne Spainis-Balodis... Tā ir mana mamma.  Tādas firmas zīmes es varu atvest veselu kamolu, jo mamma aizbraucot, bija tās paņēmusi līdzi no Latvijas.”  Gitas Padegs māte Hermīne trīsdesmitajos gados Rīgā bijusi ļoti iecienīta dāmu tērpu modelētāja ar plašu klientūru.  Meistare katru gadu braukusi uz Parīzi uzzināt pēdējos modes jaunumus. Viņa darinājusi arī cepures. Viņas salons atradies Rīgā, Antonijas ielā 5. Un tā, tik negaidīti pēkšņi, visi abpusēji interesējošie jautājumi tika veiksmīgi nokārtoti.

 

Pēc  Hermas Balodis  meitu Gitas Padegs un  Intas Mortensenas  dāvinājuma (2008) Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja apģērbu krājums papildinājies par 86 vienībām. Sieviešu apģērbu kolekcija – par 61 vienību, bērnu apģērbu kolekcija – par 25 vienībām. Divas vienības piepulcinātas muzeja cepuru kolekcijai. Tas pašlaik ir lielākais dāvinājums muzeja apģērbu kolekcijai. Dāvinājums aptver laika posmu no 20. gs. 30. gadu vidus līdz 1966. gadam. Visplašāk ir pārstāvēti 60. gadu sākuma apģērbi. Toties visi radošie modeļi attiecas uz 30. gadiem. Šajos gados modes vēsmas kļūst sievišķīgākas, pilnīgi pretējas 20. gadu konstruktīvisma stilam.

 

Māksliniece Herma Balodis ļoti labi mana un izprot jaunās modes tendences. Tā kā viņa lieliski izjūt audumu, tad necenšas radīt sarežģītus modeļus, ja spēj sasniegt rezultātu ar kaut ko pavisam vienkāršu. Visu efektu dod audums, modelis, drapējums un aplikācijas.  Par piemēru var minēt vasaras tērpu no krāsainā krepžoržeta,  īso melno pēcpusdienas kleitu ar zelta lamē audumu un tumši zilo krepžoržeta auduma kleitu. Modeļi  vienkārši, galvenais efekts audumos, krāsās un izpildījuma kvalitātē.

 

Tieši šajā laikā, 30. gadu otrajā pusē,  pasaules modes zvaigzne Elza Skiaparelli (1890-1973) pieskaņo tērpiem pogas zvēru, dārzeņu un augļu izskatā. Hermai Balodis ir cits uzskats, nekad nevajag atkārtoties, vienmēr jārada kas jauns, nebijis. Viņa nāk ar jaunu aizdares risinājumu – aukliņām. Divas aukliņas un pogcaurums.  Tā ir viņas jaunā aizdare. Darbietilpīgs process. Bet, lai tas izskatītos tā, kā modeli iecerējusi māksliniece, darbam jābūt ļoti precīzam. Hermai Balodis ir laba krāsu izjūta, tas redzams viņas radošajos modeļos ar dažādu krāsu aplikāciju  oderēm. Piespiedu pārtraukums radošajā darbībā notiek kara gados. Interesanti darbi radīti 50. gados. Pelēka vilnas auduma kleita, kuras augšdaļa un svārku daļa, rotāta ar  daudzām, visu laukumu klājošām, šaurām nošuvēm. Tā pilnīgi atbilst jaunajai modes līnijai ar ļoti piegulošu augšējo daļu un kuplu saules griezuma svārku daļu. Sīkās vertikālās nošuves lieliski izceļ valkātājas figūru. Savukārt no jostasvietas līdz gurnu līnijai tās savukārt izceļ tievo un graciozo jostas vietu. Lai arī pēckara gados rocība svešā zemē nav tā plašākā, tomēr Hermas Balodis meitām jābūt labi ģērbtām. Vecākās meitas Gitas svētku tērpam jābūt elegantam. Tādēļ tiek uzšūti gari melna zīda audums svārki, kas atgādina 19. gs. 80. gadu modi ar ļoti interesanti risinātu muguras daļu (lai vieglāk dejot), un zelta brokāta auduma blūze. Arī šis tērps izceļas ar vienkāršību un eleganci.  Atturīga piegriezuma blūze ar nelielu dekoltē mugurpusē un platas lentas aizdari sānos.

 

Diemžēl saglabājušies ir tikai tie apģērbi, ko meistare šuvusi savai ģimenei. Kolekcijā ir daudz kostīmu, liekas, šis apģērba veids Hermai Balodis ir licies piemērots ikdienas dzīvei.  Ja aplūko visus kostīmus, kas uzšūti laikā no 20. gs. 50. gadu beigām līdz 1965. gadam, tad tajos atspoguļojas visas sīkākās modes nianses. Siluetā, apkakļu risinājumos, piedurkņu garumos. Kolekcija kopumā rada pilnīgi aptverošu priekšstatu par modes mākslinieci Hermu Balodis.

 

Pašas meistares galvenās darba vadlīnijas bijušas ietvertas šādos vārdos: „No labas maisa drēbes var sašūt labu maisu. Tikai no laba auduma var radīt skaistu apģērbu. Tā modelim jābūt nesamākslotam, un darbam – perfektam.”

Perfektuma ir it visā, ko radījusi meistare, modes māksliniece Herma Balodis.

 

Ligita Kalniņa,

Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja tekstīliju krājuma glabātāja.

Galerija: Hermas Balodis tērpu kolekcija
Galerija: Hermas Balodis tērpu kolekcija

|

LV

ENG