Hermīnes Matildes Spainis-Balodis dzīves gājums

Hermīnes Balodis meistara diploms
Herma Balodis ar vīru Pauli Balodi
Galerija: Hermīnes Matildes Spainis-Balodis dzīves gājums

Gita Balodis Padegs

 

Hermīne Matilde Spainis Balodis piedzima strādnieku ģimenē 1905. gada 11. martā. Mātes māte bija vāciete, tādēļ meitenei tika doti vāciski vārdi, kurus viņa ļoti nemīlēja.  Hermīnes māte Auguste, meitas vārdā Liepa, kļuva atraitne ar vīra uzvārdu Staltmanis, bet visu garo mūžu (līdz 96 gadu vecumam) nodzīvoja, otrreiz būdama atraitne, ar otrā vīra uzvārdu Spainis, un šis uzvārds viņai arī nebija pa prātam. Ģimenē dzima vēl divas meitas un trīs dēli.  Abas meitenītes nomira pavisam mazas, un tā Hermīne uzauga ar trim brāļiem.

   Brāļi izvēlējās sev vienkāršus darbus, bet Hermīne (saīsinātā vārdā – Herma) jau agri vēroja, ka pasaulē ir daudz iegūstamu zināšanu, un bez pamudinājuma un palīdzības tiecās sevi izglītot. Pamatskolas skolotājiem viņas izcilās spējas un asais prāts nepalika nepamanīts. Pedagogi ieteica noteikti skoloties tālāk. ”Es pārdevu savas grāmatas un par šo sākuma naudu iestājos vidusskolā.” Šajā skolā Hermīne ne tikai ieguva vērtīgu izglītību, bet arī draugus, kas viņai palīdzēja attīstīt karjeru.

 

Hermas māte bija šuvēja. Herma stāstīja, ka jau piecu gadu vecumā pati izgudrojusi un šuvusi lellei drēbes, kuras tad pie dzīvokļa loga demonstrējusi garāmgājējiem. Viņa arī gatavoja drēbes sev, un tā ar savu izskatu izcēlās vienaudžu vidū. Šīs dotības ievēroja arī draugu vecāki un skolotāji.  Vidusskolā viņas apģērbs, izskats, iekšējā elegance un stāja veicināja iekļūšanu sabiedrībā.

 

Vēl skolā ejot, Herma sāka nopietni strādāt savā radošajā laukā. Pieprasījumu bija daudz, vispirms no draudzenēm, tad viņu mātēm, un drīz Hermas Spainis spējas izpaudās plašākā sabiedrībā. Notika arī modes skate Romas viesnīcā.  Jau drīz pēc skolas beigšanas viņa pieņēma palīdzes, kas veica šūšanas darbus. Viņa pati varēja nodoties radošam darbam, ideju skicēm, piegrieztņu gatavošanai, audumu iepirkšanai un topošā apģērba uzlaikošanai. Starp Hermas darbniecēm bija jaunas mācekles – meitenes no nabadzīgām ģimenēm, kas tika apmācītas šūšanas arodā.

 

Ar savu vīru – arhitektu Pauli Balodi – Herma iepazinās Secē, kur abi savas brīvdienas vadīja kaimiņos esošās mājās. Paulis savas nebēdņa dienas pavadīja mātes (tēvs nomira agri) lauku mājās Šteinfeldes muižā (vēlāk – Lauri), rīkojot daudz saietu saviem Rīgas draugiem un kolēģiem.  Herma atpūtu meklēja savas māsīcas mājās "Dailēs", kas bija tiešie kaimiņi Šteinfeldei. Viņi apprecējās 1934. gada sākumā. Sākās pilnvērtīga un skaista dzīve, laimīga laulība, bērni, ceļojumi un pilnveidotas abu karjeras. Meita Gita piedzima 1934. gadā, bet meita Inta – 1942. gadā. Notika pārcelšanās uz Antonijas ielu 7, kur "vienmēr spīdēja saule", jo ēkai iepretī bija Andreja Pumpura iela, nevis māja. Arī šo dzīvokli Herma daļēji izmantoja savām darba vajadzībām.

 

Skaisto gadu bija maz. Līdz ar sarkanās armijas ienākšanu Latvijā, dzīvoklī tika izvietotas krievu virsnieku ģimenes, atstājot Baložu ģimenei maz telpas. Herma vairs strādāt nevarēja, nebija ne vietas, ne enerģijas. Vācu laikā atkal varēja strādāt, jo dzīvoklis atbrīvojās, bet  apstākļi kļuva aizvien trauksmaināki, nācās iztikt ar vienu palīdzi, un beidzot Herma apzinājās, ka šīs mājas un šī dzīve ir jāatstāj. Māsīcas – "Daiļu" saimnieces – stingri mudināta, Baložu ģimene ar Hermas 66 gadus veco māti preču vilcienā atstāja Rīgu 1944. gada 23. septembrī.

 

Ģimene devās pēc iespējas tālāk no sarkanās armijas ielenkuma, apmetās Vācijas dienvidos – Memmingenā. Ātri vien Paulis dabūja darbu vācu arhitektu firmā, un Herma šuva vācu dāmām. Palīdzēja tas, ka visa ģimene runāja labā vācu valodā.  Memmingenā bija vācu armijas lidosta, kas pēc kara kļuva par latviešu DP nometni, bet kara laikā tā cieta no daudziem uzlidojumiem. Lai arī sākumā nometnes attīstību Baložu ģimene apsveica ar sajūsmu, drīz vien piecu cilvēku sadzīve ļoti mazā telpā kļuva Hermai par grūtu.  Viņas mātei bija smags raksturs. Ar kādas klientes pazīšanos ģimene pārcēlās uz DP nometni Sillenbuhā pie Štutgartes, Vācijas dienvidos.  Šajā nometnē nebija lielu kazarmu, tā sastāvēja no mazām privātmājām. Lai gan katrā mājā bija novietotas vairākas ģimenes, tā tomēr skaitījās luksusa nometne.  Baložiem bija viena paliela istaba ar franču balkonu uz dārzu un ar gaitenīti, kurā iekārtojās Hermas māte.

 

1949. gada 23. martā, atkal klientes sponsorēta, Baložu ģimene ieradās Ņujorkā.  Sponsori bija Herberts un Ziedone Tauriņi, kuri nodeva savu piejūras māju imigrantu rīcībā. Šajā jaukajā jūrmalā Baloži bija īsu laiku, tad Paulis dabūja darbu pazīstamā Ņujorkas arhitektu firmā “Skidmore, Owings and Merrill”, bet tur varēja strādāt tikai par zīmētāju, jo viņam nebija ASV arhitekta tiesību. Ģimene pārcēlās pati uz savu dzīvokli, arī atbalstīja un izsauca no DP nometnes Vācijā Hermīnes māsīcu, “Dailu“ saimnieci, ar vīru. Herma pieņēma gadījuma darbus, darināja amerikāņu sabiedrības dāmām vakartērpus, kuras savukārt ar Hermu iepazīstināja šo dāmu kalpones, Hermas bijušās klientes. Pamazām dzīvokli Ņujorkā iekārtoja līdzīgi dzīvoklim Rīgā – ar lieliem spoguļiem un antīkām mēbelēm.

 

Lai gan Hermai nāca dažādi darbu piedāvājumi, arī no “Bergdorf Goodman” – dārgā modes lielveikala Ņujorkā – un modes dizainera Valentīno, viņa tos nepieņēma jo baidījās, ka citi varētu kopēt viņas idejas.  Hermas mērķis bija iekļūt amerikāņu augstākā modes pasaulē ar pilnīgu savu darbu kolekciju, kas parādītu viņas spējas un unikalitāti.  Herma vēlējās rīkot savu darbu modes skati, un tās sagatavošanā viņa kopā ar vienu palīdzi strādāja garas stundas. Kad zināms līmenis bija sasniegts, viņa uzaicināja žurnālistu no “Women’s Wear Daily”  (ASV modes pasaules vadošās avīzes), kam meita Inta modelēja kolekciju.  Diemžēl žurnālista raksts par Hermu Balodi neveda pie iecerētajiem panākumiem. Hermai tajā laikā būtu bijis vajadzīgs zinīgs un enerģisks menedžeris.

 

Herma kļuva aizvien nomāktāka, domājot par savas karjeras gaitu, bet tās virzienu nespēja mainīt. Viņa turpināja pieņemt nedaudz pasūtījumu, strādāja ģimenei, iemācīja abām meitām radīt un gatavot apģērbus, bet savu pēdējo karjeras posmu viņa nebeidza sekmīgi – pietrūka nepieciešamo zināšanu par modes tirgu jaunajā pasaulē.  Apģērbs ir vienīgais, ko mēs paņemam līdzi ceļojumā, no kura nekad neatgriežamies. 1966. gada 17. oktobrī, 61 gada vecumā, Herma nomira ar vēzi.

 

Visu savu mūžu Herma bija bijusi ģimenē tā stiprā, gudrā un saprātīgā, draugi un meitu draugi atceras viņu kā cēlu, elegantu dāmu. Savas dzīves laikā Hermai tomēr neizdevās atgūt jau Rīgā sasniegto. Ar izstādi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā (2007) Hermas Balodis darinājumi atgriezās Rīgā. Izstāde kļuva par viņas iecerēto, bet sava mūža laikā nerealizēto modes skati.

 

Mājas lapa – Mode. Tērps. Liktenis – ir domāta jaunajiem modes dizaineriem, kā arī plašākas sabiedrības iepazīstināšanai ar modes situāciju brīvajā Latvijā. Šeit redzamie tērpi ir desmitiem gadu glabāti un kā dāvinājums nokļuvuši atpakaļ Dzimtenē, veidojot Hermas Balodis tērpu kolekciju Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

 

|

LV

ENG